Kontakti


Partija „Daugava Latvijai”

Dzelzavas 68-40, Rīga

Reģ. Nr.40008058535

Konta Nr.LV02HABA0551028879500

Komentāri (2)  |  2010-08-22 17:56  |  Skatīts: 2457x         Ieteikt draugiem       TweetMe
imants* - 2010-11-11 23:05
Pārdomas par „cīņu” ar krīzi.

Viens no ekonomiskās cīņas paņēmieniem, sevišķi kara laikā, bija viltotās naudas masas iepludināšana ienaidnieka ekonomikā. To augstā līmenī izmantoja Otrā pasaules kara laikā, vēlāk aukstā kara laikā. Šādi izraisot disproporciju starp saražoto nacionālo ienākumu pretinieku valstīs un naudas masas apgrozību tajās. Pēckara gados ASV pārvarēja daudzas krīzes un krīzītes piedrukājot vajadzīgās naudas masas un laižot to apgrozībā ārpus savas valsts. Ārpus savas ekonomikas. Arī šobrīd notiekošo krīzi savā valstī pārvar piedrukājot jaunas naudas masas, kuras pārdod (uzspiež..?) citām valstīm. Atcerēsimies, ka bez materiālā seguma simts vienību kādas naudiņas uzdrukāšana izmaksā 0,003-0,005 šīs pašas vienības. Ja, protams, ir kur pēc tam šo naudiņu izplatīt, kur pretī dod mantu... Būtībā nauda vairs nav preču vērtības ekvivalents, tā pati kļuvusi par preci.

Pats pelnošākais uzņēmums Latvijā 2010. gadā - Latvijas Banka. Peļņa – 74,4 miljoni. Ko saražojusi? Kādas vērtības radījusi? Praktiski - stumdījusi virtuālu naudu nedodot nekāda pienesuma tautsaimniecības attīstībā. Un pelnījusi... Priekš saviem vadītājiem...
Augsti kotēts uzņēmums ir LATVENERGO. Bet ļoti liela daļa no tā peļņas arī nav paša ražota, bet iepirkta un pārdota... Uzņēmumam un tā vadītājiem izdevīgi. Bet valstij..? ... un cik izdevīgi šīs valsts juridiskajam īpašniekam - tautai?
Nav jau noslēpums, ka patiesais krīzes iemesls ir pārlieku lielās naudas masas, ko varētu nosaukt arī par viltotās naudas masas, atrašanos apritē. Pasaules apritē. Arī SIA „Latvijas banka” (praktiski jau valsts bankas mums nav) veicina šo apriti, glābjot no bankrota naudas drukātājus un par to piepelnot savu komisiju no šīs naudas... Praktiski bizness ar virtuālu tirgošanos, ne vērtību radīšanu. (uzprasās atcerēties parupju anekdoti par virtuālo naudu un reālo bordeli virtuvē...)

Pirms vēlēšanām tika kladzināts par Latvijas tautsaimniecības „atgrūšanos no bedres dibena” un atdzīvināšanos... Aizliegtā tēma bija šīs pašas krīzes nākošais vilnis. Kā nu nē, taču Zviedrijas valsts pensiju fondu glābšana tika paveikta uz Latvijas pieaugošā ārējā rēķina pamata... Par ko ar pateicība no Zviedrijas premjera... Tagad, pēc vēlēšanām, toņkārta mainās. Arī „konsolidējamās” summas mainās... uz augšu...
Un tas tā uzmanīgi jau skan arī no jauno ministru mutēm.

Ne tikai Latvijā, visā pasaulē daudzi projekti tiek bīdīti tikai bīdīšanas pēc. Tas ir vesels bizness – „bīdīt” projektus. Tieši šādā biznesā parādās tā piramīdas, kuras izputina daudzus. Jo šo projektu pamatā nav jau nekas materiāli saražojams, nekas radāms. Visur priekšā – nopelnīt kaudzi konfekšu papīrīšu ar nosaukumu – nauda. Nav svarīgs rezultāts, svarīgi nopelnīt vairāk ekvivalenta vērtībām. Tieši šāda domāšana arī ražo šos papirčikus neradot vērtības. Un veido finanšu krīzes.

Vai svešās zemes sadrukātās naudas masas aizņemšanās un laišana apgrozībā patiešām glābs Latviju no krīzes, dos to pārvarēt? Ja jau krīzes izraisītājs ir saražotās preces masas neatbilstība saražotās naudas masas daudzumam, tad vai lielāka, ar preces masu nenodrošinātās, naudas masa var veicināt izeju no krīzes? Loģiskāks šķiet pieņēmums, ka tā ir ieiešana dziļākā krīzē, ne iziešana no tās. Protams, ja to izprot kā pasaules, ne lokālu, krīzi. No lokālās krīzes tā uz laiku var iziet, uz pārējās pasaules rēķina. Bet neizskatās, ka Latvija šajā situācijā izmanto citu pasauli, drīzāk otrādi. Vienkārši mēs neesam pasaules lielākā ekonomika. Latvijas šī brīža galvenā problēma ir tā, ka nav savas ekonomiskās politikas. Nav redzējuma savas valsts un tās ekonomikas attīstībā. Šodien pat šoferis-iesācējs nemēģina uzsākt braukšanu mašīnā uzreiz ar piekto ātrumu, bet uzņēmējdarbību Latvijā tieši tā mēģināja „attīstīt” jau divdesmit gadus. Jau apnikusī kašāšanas ap mazo un mikro uzņēmumu vides veidošanu vairāk atgādina saucienu; „glābjas kā var un neceriet, ka kāds palīdzēs.” Dod nu Dievs lai netraucē...
Kāpēc tad starpvalstu līmenī mēs tā cenšamies piesaistīties citiem? Uzticamies, ka tie mūs no krīzes izvedīs? No kurienes cerība, ka kāds palīdzēs mums uz sava rēķina? Sava saimniecībā (iekšpolitikā) domājam ar vienu punktieri, cerot ka ārpus tās (ārpolitikā) citi, no kuriem mēs atkarīgi, domā ar citu punktieri? Uzskatam viņus par lielākiem muļķiem, ne kā paši? Drīzāk gan izskatās, ka pasaules ekonomikā iedarbojusies koncepcija par pēdējo izdzīvojušo (uz citu rēķina, protams). Sevišķi labi tas novērojams pie āmīšiem un krieviem. Tieši tiem, kuri pirmie saņēma ekonomiskās krīzes sitienu pa pieri. Jo izskatās, ka nepārveidojot globālo ekonomiku, tās piesaisti vērtību ekvivalentam, pat lielām valstīm neizdosies kļūt par plaukstošās ekonomikas saliņām. Būtībā ekonomiskā politika ir apmirusi, notiek saimnieciska rosīšanās ar mēģinājumu sakārtot savas lietas uz kaimiņu rēķina. Un ideja-cerība par to, ka gan jau pasaule izies no krīzes un pie viena izvilks tos, kuri nekā nedara-veģetē. Vai tas ir iespējams sistēmā, kur preces vērtību ekvivalents pats ir kļuvis par tirgus vērtību?

Kādas ekonomikas pasaulē šobrīd vēl puslīdz stabilas? Tikai tās, kuras barojas no lētiem resursiem. Norvēģijas naftas-gāzes-termālie enerģijas krājumi. Ārprātīgi lētie darbaspēka resursi Ķīnā un samērā lielie dabas resursu krājumi Krievijā. Kuri, pie pasaules augstajām cenām, vēl nodrošina noturēšanos. Kas notiks ja šīs cenas krītas? Tas ir ļoti iespējams, jo notiek lēna pasaules rezervju inflācija. Cenas praktiski jau neveidojas pēc piedāvājuma-pieprasījuma attiecībām. Šīs attiecības nomainījušās uz spekulācijas-cerēšanās attiecībām. Šādas attiecības var sabrukt ātri, ja netiks atjaunota ražojošā ekonomika. Kurā nauda nav prece, bet tikai tās vērtības ekvivalents.

Šobrīd pasaules ekonomikā aktuāla kļuvusi cīņa starp valūtām. Pretī dolāram tiek veidotas reģionālās valūtas. Tas šobrīd ir iespējamākais ceļš, bet... Sabiedrībai nav un nebūs garantijas par to, ka ar eiro, juaņa vai rubļa (nosaukums nav svarīgs) naudas masām ļoti ātri neatkārtojas tas pats, kas ar dolāru. Jo arī tās būs nosacītas mērvienības, ar kurām viegli manipulēt ļaunprātīgi. Atgriezties pie zelta..? Praktiski jebkuri ekvivalenti nedos stabilitāti ekonomikai. Kā jau jebkura iedomāta vērtība.
Nesen dzirdēju piedāvājumu arī ekonomiskās vērtības ekvivalentu noteikt patērētajā enerģijā. Kā vērtības ekvivalentus nosakot džoulos, kilovatstundās... Kā vērtības ekvivalentu nosakot fizikālu lielumu, kurš nepadodas devalvācijai un voluntārām izmaiņām. Ir sava loģika, jo praktiski jebkuri resursi, ražošana vai pakalpojumi samērā viegli pārskaitāmi patērētajā enerģijā. Šajā gadījumā arī jebkura projekta „bīdīšana”, bez reāli sasniegta materiāla rezultāta, nedos rezultātu.

Vai Latvijas „politiķi” strādā uz sevi personīgi, uz saviem sponsoriem no kaimiņvalstīm vai uz valsti kuru sauc par Latviju? Iespējas mazai ekonomikai noturēties uz viļņa augstākās virsotnes ir, apzinoties kopējas, globālās intereses. Skatoties uz savu valsti, tās interesēm it kā no augšas, un saskatot tās vietu kopējā mozaīkā. Labs piemērs tam blakus – Igaunija. Arī Latvijai ir jāatrod un jāizveido tas, ko tā var pārdot ārpus savām robežām. Prece, pakalpojums, megaprojekts... Tas, ko citi nevar objektīvu apstākļu dēļ. . Aizņemšanās nelīdzēs, tikai apstākļus aizvien smagākus padarīs. Jo aizņemoties mēs vairāk stimulējam svešās ekonomikas, aizdevēju ekonomikas. Un diemžēl neveidojam savas valsts stabilākas pozīcijas pasaules tirgos.
Imants Burvis
LR pilsonis






lauku vecis* - 2011-05-30 07:52
Jā Imant !Tev pilnīa taisnība,bet tas mums visiem ir jādara zināms tautai,sevišķi taad,kad būs jāvēl jauna Saeima.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ