Diemžēl, bet fakts


2.jūlijs, piektdiena
Kāda gan netaisnība – kad Latviju beidzot ir sasniegusi vasara un lielais karstums klāt, mēs dodamies prom uz aukstajām zemēm jeb aiz Ziemeļu polārā loka ar līdzi sapakotiem džemperiem un cimdiem. Vidusjūras karstās pludmales lai paliek ziemas mēnešiem, un, galu galā, ir grēks neapskatīt tepat kaimiņos esošo Norvēģiju.
Mūsu kempers no paša rīta jau ir izbraucis no Liepājas gala, bet mēs tikmēr iepērkam 2 nedēļām nepieciešamos pārtikas krājumus. Pārtikas saraksts ir uz divām A4 lapām un knapi satilpst trīs lielajos Maxima ratos. Šķiet, ka badā mēs nenomirsim, un, zinot Skandināvu pārtikas cenas, labāk, lai paliek pāri nekā pietrūkst. Kempera sapakošana un piekraušana aizņem pāris stundas un sāk šķist, ka pašiem, ekstrēmi noskaņotajiem braucējiem, vairs nepietiks vietas, kā nekā kopā esam 6 līdzbraucēji sapakojušies ar makšķerēm, to ekipējumu, grilu, teltu, piepūšamajiem matračiem, guļammaisiem un vēl un vēl...

Komentāri (2)  |  2010-08-03 22:14  |  Skatīts: 2842x         Ieteikt draugiem       TweetMe
Tīna Kravale* - 2010-08-03 23:32
Es atvados no savas brīvības,
No savas dvēseles tīrības,
Lai saprastu, ko pazaudēju,
Es sevi nogremdēju.
Es atsakos no spārniem,
No mērķiem tāliem,
No savām cerībām
Un dzīves vērtībām.
Es pieļauju kļūdu pēc kļūdas,
Bez izvēles grūtas,
Es saku sirds balsij-Nē
Neskatos savā pagātnē
Un nebaidos palikt vienatnē,
Par sevi nespēju valdīt,
Jo jāmāk katrs mirklis baudīt,
Nekas, ka vēlāk jutīsies slikti,
Šie dzīves likumi nemaz nav tik strikti,
Mēs atdodam savu laimi,
Un kļūstam pārāk naivi,
Iemīlamies pārāk grēkos,
Kuri ļauj mums katru dienu justies kā svētkos,
Mēs pazaudējam savu prieku,
Par katru mazo nevajadzīgo nieku.

Igors* - 2010-09-08 17:18
Precīzi gadu atpakaļ iznāca paciemoties pie draugiem, Lielbritānijā. Uz Bristoli devos ar lidmašīnu. Rīgas lidostā, gaidot iekāpšanu sapratu, ka lidmašīnā būšu teju vienīgais, kas lido kā tūrists, nevis kā viesstrādnieks! Nekavēšu laiku, aprakstot visas jūtas, kas mani tanī brīdī pārnēma. Teikšu vien, ka visiem kas ar mani kopā izlidoja bija skumju un bēdu pilnas sejas. Un tas likās saprotami, kā ne kā cilvēki prom no mājām, strādāt brauc!

Ierodoties galapunktā, draugu mājās, viss izskatījās pavisam citās krāsās. Visi smaida, joko, dzīves nodzīti neizskatās! Padzīvojos Lielbritānijā gandrīz nedēļu. Pa šo laiku kontaktējos ar vairākiem tautiešiem. Un, lūk, pie kāda slēdziena nonācu - vismaz 8 no 10 atgriezties negrasās. Daudzi jau atveduši sev līdzi ģimenes, citi ģimenes izveidojuši uz vietas. Viss viņiem esot labi - darbs ir, algas pilnīģi pietiekamas normālai dzīvei, tiem kas tur jau ilgāku laiku dzīvo, par bērniem lielus pabalstus maksā. Patiešām,bija jāpiekrīt, Latvijā par tādu dzīvi daudzi tikai sapņo.

Jau pēc tam, kad atgriezos mājās,man nelika mieru jautājums - ja reiz tur tik labi, par ko tad skuma un bēdāja tie cilvēķi, ar kuriem lidoju uz Bristoli?

Pēc kāda laika nodomāju, varbūt viņiem bija žēl mūs, tos kas Latvijā paliek? Paliek dzīvot "līdz ausīm" parādos, valstī, kura pati vēl lielākos parādos!

"Vai sagaidīsim tautiešus atpakaļ?"

Nezinu...


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ