Viedi vārdi par varoņu piemiņu.Un arī tautas izdzīvošana prasa lai pagātni atceras vismaz tie, kuri grib nākotni redzēt.
Sācies barikāžu atceres laiks. Un valdošās koalīcijas politiķi, amatos esošie politierēdņi pie piemiņas ugunskuriem sāk šķetināt saldskābsērīgas runas par barikādēm. Kā tauta tās sargāja un kā tagad vajag sakļauties patriotisma vārdā ap šodienas važoņiem.
Braucot uz vienu no šādiem pasākumiem, kur varēju tikties ar cīņu biedriem, pa ceļam ieskrēju aptiekā, lai saslimušai meitai nopirktu zāles. Aptiekā paskaļi pazobojos par sevi – laiki pienākuši, kad naudas vairāk sāku zālēm, ne maizei tērēt. Un saņēmu paskarbu atbildi no pazīstamās aptiekāres – daudziem naudas nav ne zālēm, ne maizei. Skumji, bet bija jāpiekrīt.
Noklausījos kārtējo reizi LTF bijušo vadoņu runas par to, kā tie vadīja uz cīņu, kā tauta ziedojās... no kā jaunajiem jāmācās. Žēl, ka tie nekādi nekomentēja par tiem sū..., kuros tautu ievadījuši...
Presē un TV vakarā varēju noklausīties valsts lielo važoņu skaistās prātulas par to pašu tēmu un lielo valsts mīlestību, kuru nu jaunajiem ir jāizjūt. Par īsteno patriotisma garu... „Sestdien, Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, Ministru prezidentam un barikāžu dalībniekiem iededzinot simbolisko barikāžu atceres ugunskuru, tika atklāts 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres 20.gadadienas pasākums Rīgā.”
Bet kāpēc šamajiem šāds dziedamais tikai šādos brīžos? Varbūt tāpēc, ka „nekad tā nerunā par draudzību kā pirms kara, un nekad tā nerunā par mīlestību, kā pirms nodošanas?”
Tās pašas koalīcijas tie paši politiķi spriežot par šā gada budžetu dziedāja citas dziesmas. Par to, kā jāievēro PB, SVF, NATO intereses pieņemot lēmumos par tēriņiem... Par to, kā tautai jābūt solidārai ar valsts vadītājiem centienos uzturēt lieko ierēdņu baru valsts pārvaldē... „Zatlers uzrunā šajā pasākumā pateicās barikāžu aizstāvjiem par pašaizliedzīgo cīņu par Latvijas brīvību. Viņš norādīja: "Barikāžu laiks, dziesmotā revolūcija – tā mēs tēlaini saucam to laiku, kad atguvām brīvību. To mēs aizstāvējām, jo katrs bija gatavs piedalīties, sniegt savu pienesumu, savas zināšanas, tādējādi veidojot spēku."
Ir pagājis 21 gads, kopš tā laika. Un šodienas pensionāri savā lielajā vairumā ir tie paši barikāžu aizstāvji, kuriem tā brīža pensionāri nesa pīrādziņus un tēju ( un ne tikai) uz barikādēm. Starp citu algas tiem toreiz bija tīri pieklājīgas un pensijas varēja būt dzīvošanu nodrošinošas... Pilnīgi nevaru piekrist R.Ražuka teiktajam pie Vecmīlgrāvja tilta piemiņas ugunskura par grūtībām, kuras toreiz bija lielākas, nekā tagad. Nē, tās bija krietni mazākas. Pretinieks bija priekšā, no aizmugures un sāniem bija savējie. Pat ja tajā brīdī biji viens. Un LTF vadībai toreiz varēja ticēt. Pat neiezagās doma, ka tieši tie var tevi nodot. Tagad pat neiezogas doma, ka tiem var uzticēties... Vai valdību, kura pirmajā vietā tur Skandināvijas banku un citu banku sistēmu intereses, ne savas tautas izdzīvošanas iespējas, nav drīzāk uzskatāma par nacionālo interešu nodevēju valdību? Vai šādu liekulību var uzskatīt par patriotisma stundu šodienas jaunatnei. Tiem, kuri nebija vēl piedzimuši tajā patriotiskajā barikāžu laikā?
„Valsts prezidents uzsvēra, ka toreiz pastāvēja jautājums – būt vai nebūt brīvībai. Viņš arī atzīmēja, ka "ir iespējams mērīt mūsu spēku, mūsu gribu, mūsu pārliecību un dzimtenes mīlestību pret tā laika mūsu spēku, gribu, pārliecību un tēvzemes mīlestību". Vai šodien, kad uzsākts depopulācijas process Latvijā, jautājums par tautas brīvību, par valsts neatkarību un pat par tās saglabāšanu – nepastāv?
Imants Burvis LR pilsonis