Par krīzes pārvarēšanas ceļiem.


Par krīzes pārvarēšanas ceļiem.

 Neskatoties uz pie varas esošo politiķu daiļrunīgajiem argumentiem par situācijas uzlabošanos pateicoties to „titāniskajām” pūlēm, Latvija joprojām atrodas dziļā vispārējā krīzē, par ko nešaubās neviens speciālists un neviens, kurš dzīvo un strādā ārpus Latvijas varas gaiteņiem. Jo, lai saprastu krīzes iemeslus, nepieciešams definēt krīzes būtību. Apzināt savas kļūdas, ne akli māt pasaules ekonomiskās krīzes virzienā.

 Ministru prezidenta, ekonomikas un finanšu ministru argumentācija publiskajā telpā dod pamatu uzskatīt, ka runas par ekonomiskās krīzes pārvarēšanu tiek vai nu speciāli izplatītas tautas maldināšanas nolūkos, vai arī tās ir galīgas nekompetences rezultāts. Šodien atrodoties krīzes stāvoklī, ir svarīgi vispirms godīgi un atklāti definēt krīzes raksturu, bet ne censties slēpties aiz tukšvārdības.

Apstākļos, kad tautas lielākā daļa neuzticas varas elitei, masu informācijas līdzekļiem, baznīcai, valsts pārvaldei, tiesu sistēmai, kad sabiedrība ir politiskās elites apzināti sašķelta pēc sociālās, etniskās pazīmēm, kā arī reģionāli, kad tautas dzīvais spēks iet mazumā, izmirst un aiziet piespiedu emigrācijā, runāt tikai par ekonomisko krīzi nav pamata. Šādos apstākļos pēc būtības jārunā par pastāvošās sistēmas krīzi. Ne par ekonomisko krīzi, jo pasaules ekonomiskās konjunktūras uzlabošanās vai gluži otrādi - pasliktināšanās neko nemainīs Latvijā pastāvošajā politiski ekonomiskajā sistēmā. Neko nemainīs attiecībās starp varu un tautu.

Runāt par ekonomisko krīzi varētu tad, ja krīze būtu skārusi tikai ražošanu un komercdarbību. Diemžēl tā skārusi faktiski visas sabiedriskās dzīves jomas.

Kā zināms, jebkurai krīzei ir savi iemesli, un neizprotot vai slēpjot no sevis krīžu iemeslus, nav iespējams krīzes novērst un izvairīties no tām turpmāk.

 Krīžu sociāli-ekonomiskā nozīme ir atrisināt sabiedrībā pastāvošās pretrunas. Ja šīs pretrunas netiks atrisinātas, no turpmākajām krīzēm neizvairīties. Te jāatzīmē, ka pretrunas var atrisināt kardināli, var atrisināt daļēji, vai tikai mēģināt tās risināt, nemēģinot novērst to cēloņus. Jo kardinālāk tiks risinātas pastāvošas pretrunas, jo lielāka iespējamība, ka krīzes nākotnē būs retākas un mazāk smagas.

Attiecībā uz Latviju, pastāvošās krīzes cēloņus var iedalīt divās lielās grupās:

1.Ārējie iemesli;

2.Iekšējie iemesli.

            Ārējie iemesli ir lielā mērā ekonomiski un politiski. Ekonomiski tādēļ, ka pie tik dziļas valsts integrācijas, vienlaicīgi piekāpjoties visiem citiem tirgus dalībniekiem, starptautiskajā tirgū kā Latvijā, jebkuri ārējie ekonomiskie satricinājumi neizbēgami skars arī mūs. Un kā mēs redzam, tas tā arī notiek. Cenas uz energoresursiem aug kosmiskā ātrumā (krīze pasaules ogļūdeņražu tirgū), kas neizbēgami ietekmē vispārējās izmaksas kā ražojošā, tā neražojošā sfērā. Un visticamākais, tas novedīs pie eksporta apjomu un kopprodukta krituma. Liekas, nav vajadzības īpaši skaidrot, kā eksporta apjomu kritums atsauksies uz nelielas, dziļi pasaules saimnieciskajā sistēmā integrētas valsts ekonomisko stāvokli. Visticamākais, ka šādos apstākļos valsts ekonomika kā pulksteņa svārsts svārstīsies līdzi globālām izmaiņām ekonomikā.

Ja vēl ievērojam, ka liela daļa valstī notiekošo ekonomisko procesu tiek regulēti no ārienes (ES, SVF, PB, PTO u.c. starptautiskās struktūras) tad iespējas nacionālā mērogā pašu spēkiem izvairīties no pasaules krīzēm ir visai ierobežotas. Jāpasvītro, ka šeit runa nav par šo starptautisko struktūru vēlmi kaut kādā veidā Latvijai ieriebt. Runa ir par pašu šo struktūru nespēju novērst globālās krīzes, kā mēs jau varējām pārliecināties, 2008.g. sākoties ekonomiskai krīzei pasaulē.

 Politiskie iemesli ir tādi, ka Latvijai un citiem maziem starptautiskā tirgus dalībniekiem visbiežāk ir jāpieņem lielo starptautisko spēlētāju uzspiestais viedoklis. Tas nelielo valstu politierēdņiem nodrošina verbālo atbalstu no lielajiem tirgus spēlētājiem. Šis spiediens izpaužas dažādās ES direktīvās un regulās, SVF un GATT ieteikumos un lēmumos, kas ne tuvu ir Latvijai un citām mazām valstīm izdevīgi. Netiek ņemtas vērā šo valstu ekonomiskās un sociālās īpatnības.

Teiktais nenozīmē, ka te nekas nav darāms: Protams, ir mehānismi, kas ļauj atsevišķos gadījumos aizstāvēt arī mazo valstu intereses, tomēr tam vajadzīga pietiekoša administratīvā un politiskā kapacitāte, savas valsts patriotisms. Tas Latvijai pavisam noteikti patreizējā periodā pietrūkst.

Runājot par krīzes iekšējiem cēloņiem jāatzīmē šādi galvenie krīzes iemesli:

  1. Latvijas politiskās sistēmas mazspēja un atrautība no vēlētājiem;
  2. Valsts vājā institucionālā kapacitāte;
  3. Neizdevīgā tautsaimniecības struktūra.

Runājot par Latvijas politisko sistēmu, jāatzīmē, ka savā patreizējā veidā tā nespēj aizstāvēt ne savas valsts, ne tautas ekonomiskās un sociālās intereses.

Teorētiski sabiedrība maksājot nodokļus pērk pakalpojumu  -  valsts administratīvo pārvaldi. Patiesībā esošā sistēma darbojas tikai sponsoru interesēs un sabiedrības vairākuma intereses tai ir svešas. Šādu sistēmu darbības neizbēgams rezultāts ir iedzīvotāju nepamatota materiālā diferenciācija, augsta korupcija, sabiedrības sašķeltība, varas atrautība no tautas. Tas ir tā saucamais „aziātiskais sabiedrības modelis”, kura raksturīgā iezīme ir „valsts nozagšana”, t.i. tieši kā pie mums Latvijā.

 Ir galīgi skaidrs, ka šādas sistēmas nedarbojas attīstības virzienā, bet gan korporatīvā kapitālisma virzienā, kur galvenais uzdevums ir noteiktu šauru sabiedrības slāņu bagātības vairošana uz valsts un sabiedrības rēķina. Tādēļ ir pamats teikt, ka krīzes pārvarēšanā izšķiroša nozīme ir politiskās sistēmas maiņai, nomainot korporatīvo modeli ar maksimāli brīvas un godīgas konkurences modeli.

Tomēr viena pati politiskās sistēmas maiņa nespēs pārvarēt pastāvošo krīzi. Līdz ar izmaiņām politiskajā sistēmā jāveic pārmaiņas valsts institucionālajā sistēma, t.i. jāveic strukturālas izmaiņas valsts pārvaldes līmenī.

Ilgi un daudz tiek runāts par galveno  -  par reformām valsts pārvaldē, atsakoties no tādām pārvaldes funkcijām, bez kurām var iztikt, un kuras nav valsts un sabiedrības eksistences pamats. Diemžēl šis darbs tiek uzdots tiem, kuru materiālās intereses un pat eksistence ir atkarīga no esošā pārvaldes modeļa saglabāšanas. Un ar mehānisku darba algu un strādājošo skaita samazināšanu te maz kas būs līdzēts.

Loģiski, ka katrs cilvēks dzīvo atbilstoši savām materiālajām iespējām. Vai tad valsts un pašvaldības līmenī drīkst būt savādāk un dzīvot drīkst neatbilstoši savām iespējām? Ja valsts pārvalde nav orientēta uz sabiedrības interešu un vajadzību apkalpošanu, tad tā apkalpo pati savas intereses vai varas elites intereses. Kā tas patlaban notiek Latvijā. Šādos apstākļos jebkuri finanšu resursi, kuri ieguldīti valsts pārvaldē, vienkārši „pazudīs” bez kāda praktiska rezultāta. Tas nozīmē, ka mehāniskai, valsts pārvaldē nodarbināto darba algu palielināšanai vai samazināšanai nav ne pamata, ne jēgas.

Neefektīva, ar zemu kapacitāti apveltīta valsts pārvalde ir otrs svarīgākais iemesls tam, kāpēc Latviju pastāvošā krīze skārusi vissmagāk visā Eiropā. Iepriekšējos gados šodienas valdība lielus ES fondu līdzekļus ir ieguldījusi tieši kapacitātes celšanai. It kā, jo rezultāta nav. Tātad faktiski tikai ierēdņu uzturēšanai...

Tam ir vairāki cēloņi, bet galvenais ir valsts pārvaldes aparātā pastāvošā tendence apkalpot politiķus, ne kalpot valstij. Tas nodrošina nepotismu, korupcijas plašo izplatīšanos, zemo pārvaldē strādājošo kompetences līmeni, kam lielā mērā cēlonis meklējams atkal tajos pašos „korporatīvajos sakaros”. Šādos apstākļos no valsts pārvaldes tiek izstumti jebkuri spējīgi darbinieki, kuri nedarbojas pēc augstāk minētās shēmas. Vēl jo vairāk  -  valsts pārvaldē visbiežāk cilvēkus atlasa darbam ne pēc to spējām un zināšanām, bet gan pēc to sakariem.

Tas savukārt būtiski pazemina valsts konkurētspēju visos pārvaldes līmeņos.

Lai valsts pārvalde darbotos valsts interesēs, pašos pamatos jāmaina tās darbības mērķi, uzdevumi un darbības metodes, kadru atlase vadošiem amatiem, kā arī attiecības starp valsts pārvaldes politisko un ierēdniecības līmeņiem.

 Patlaban valsts pārvalde vairāk nodarbojas ar papīra kalnu ražošanu un dažādu likumdošanas normu sagatavošanu, saskaņā ar principu  -   jo vairāk, jo labāk, nekā ar mērķtiecīgu un plānveidīgu valsts attīstību. Tam tiek tērēti milzīgi finanšu un cilvēciskie resursi, bet rezultāta nav un nevar būt. Tas skaidri parādās ES finanšu līdzekļu apguvē, normatīvo aktu ražošanā, kas nevis tiek vienkāršota, bet mākslīgi sarežģīta un padarīta maksimāli necaurskatāma, valsts un pašvaldību budžetu sagatavošanā un atskaitēs par to izpildi, kā arī citās jomās. Šāds darbs nodrošina paaugstinātu nepieciešamību pēc ierēdņiem, bet nedod nekādu praktisku labumu, nekādu pievienoto vērtību.

Faktiski viss valsts pārvaldes aparāts savas kompetences ietvaros neplāno valsts attīstību, neanalizē savu lēmumu sekas, neseko līdz valstī notiekošajiem sociāli – ekonomiskajiem procesiem.. Te vērts piebilst, ka ja valsts pārvalde darbotos tā, kā tai vajadzētu darboties, tad tā būtu spējīga paredzēt sagaidāmo ekonomisko krīzi. Un tai pienācīgi sagatavoties pati un sagatavot sabiedrību, lai mazinātu krīzes sekas. Šķiet neviens vadošs valsts pārvaldes aparāta darbinieks nav sodīts par likumu pārkāpumiem, par nepareizu, valstij neizdevīgu lēmumu pieņemšanu, par savu nespēju aizstāvēt valsts intereses starptautiskā līmenī, par nespēju prognozēt savas darbības sekas. Neskatoties uz milzu bezdarbu valstī, neredzētu kopprodukta kritumu, tautas masveida aizbraukšanu u.c. milzu zaudējumiem, neviens no valsts pārvaldē strādājošajiem atbildīgajiem (?) darbiniekiem par to nav ne sodīts, pat ne atbrīvots no amata par nekompetenci.

Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts aparātā objektīvi jāveic dziļas strukturālās reformās, ne mehāniska tā samazināšana vai darba algu izmaiņas. Strukturālo reformu pamatprincipam jābūt: pārvaldes aparāta darbības efektivitātes, kompetences un konkurētspējas pieaugums, bet ne mehāniskas izmaiņās. Neskatoties uz pirmsvēlēšanu runām līdz pat šim brīdim šajā jomā nekas nav mainījies. Nav pat īsta plāna, ko darīt, ja krīze nebeigsies vai ja tā tuvākajā laikā atkārtosies no jauna.

Tieši tāpat valstī neviens negatavojās enerģētikas krīzei, un līdz ar to nav izstrādāti nekādi pretpasākumi, lai to novērstu, vai vismaz vājinātu, un tā tas ir ar visām tautsaimniecības nozarēm. Vājā, nekompetentā valsts pārvaldes aparāta darbības rezultāts ir slikti funkcionējoša likumdošana, neracionāls finanšu un darbaspēka resursu patēriņš, nekontrolēta un bieži nelietderīga līdzekļu izlietošana un tā visa rezultāta vāja Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspējā kā iekšējos, tā ārējos tirgos.

Taisnības labad jāpiebilst, ka pirmā I.Godmaņa valdība iemanījās likvidēt visus valsts īpašumā esošos ekonomikas pētniecības centrus, tos privatizējot vai funkcijas nododot mācību iestādēm. Tas būtiski vājināja valsts pārvaldes aparātu, jo tur strādājošiem ne pēc savas kvalifikācijas, ne pēc savas misijas nav jānodarbojas ar zinātniskām izstrādēm. Kas attiecās uz mācību iestādēm, tad to pamatuzdevums ir apmācāmo izglītošana, ne sociāli- ekonomisko procesu izpēte Latvijā un pasaulē.

Tā vietā valsts pārvalde sāka pētījumus pasūtīt privātstruktūrām Tomēr tas radīja virkni problēmu, jo privāto struktūru mērķis ir peļņa, ne valsts attīstība. Līdz ar to daudzi privāto struktūru veiktie pētījumi sociāli–ekonomiskajā jomā atspoguļo pasūtītāju vēlmes un vīzijas, ne reālo situāciju, un piedāvā tikai tādus risinājumus, kas būtu izdevīgi ne valstij, bet pašiem pasūtītājiem. Šādi nodrošinot sev nākošos pasūtījumus.

Šobrīd valstī nav neviena ekonomiskās pētniecības institūta, kas apkopotu ārvalstu pieredzi, analizētu sociāli-ekonomiskos procesus strauji augošajās ekonomikās. Ārvalstu eksperti darbojās savu struktūru interesēs, gluži kā izdaudzinātie zviedru banku eksperti, vai eksperti no SVF.

Tātad, varam secināt, ka bez konkurētspējīgas valsts pārvaldes nevar būt konkurētspējīga tautsaimniecība.

Krīzes pārvarēšanai ir vērts aplūkot Latvijas komercstruktūru spējas konkurēt globālajā tirgū. Diemžēl Latvijas tautsaimniecības ražošanas sektors ir specializējies uz tādu produktu izgatavošanu, kas jau sen raksturojas ar augstu konkurences līmeni globālajā tirgū. Tas būtiski apgrūtina realizācijas iespējas un pazemina komersantu ienākumus. Tas savukārt negatīvi atsaucās uz privātajām investīcijām. Diemžēl arī šajā jomā valsts pārvalde nav spējusi pateikt uzņēmējiem, kuras ir tās nišas, kas būtu tiem un valstij izdevīgas, ievērojot reālās Latvijas iespējas. Austrumu tirgos Latvijai jākonkurē ar analoģiskiem rietumvalstu pakalpojumiem un produkciju, un bijušie noieta tirgi savulaik neapdomīgās tautsaimniecības politikas dēļ tur lielā mērā jau zaudēti. Iegūt jaunus tirgus citās pasaules daļas bez valsts atbalsta ir grūts, ilgs un dārgs process. Valsts reālais atbalsts tam ir niecīgs. Ievērojot to, ka pasaules mērogā globalizācijas apstākļos Latvijas uzņēmumi ir nelieli un pat mazi, tiem pašiem iespiesties ārējos tirgos ir pietiekoši sarežģīti. Šeit vajadzīgas nopietnas iestrādes, pārdomāta valsts pārvaldes aparāta politika, kuras šobrīd nav. Daļēji problēmas risinājums būtu meklējams kooperatīvās kustības attīstībā Latvijā, tomēr diemžēl nepietiekošā valsts atbalsta dēļ, šī uzņēmējdarbības forma pie mums ir vāji attīstīta.

Tik pat liela problēma Latvijā ir komersantu nepietiekošais izglītības līmenis, sevišķi nelielajās firmās. Tas neļauj pieņemt mainīgajās tirgus situācijās atbilstošus lēmumus, kā rezultātā atkal ekonomiskie zudumi.

Arī te nepieciešams valsts atbalsts komersantu izglītošanā un apmācībā. Ir grūti iedomāties, ka cilvēks bez atbilstošām zināšanām varētu vadīt kompāniju. Tieši vadīt, ne būt tās īpašnieks. Lai vadītu, tomēr nepieciešamas kaut vai minimālas zināšanas. Ir normāli, ja neviens normāls cilvēks neņemsies vadīt traktoru, nemācēdams ar to rīkoties. Tas pilnā mērā attiecās arī uz komercsabiedrībām. Šādas komercsabiedrības, kuru vadītāji ir ar nepietiekošām zināšanām, likumsakarīgi raksturojas ar zemu konkurētspēju. Ir pat sociāli bīstamas, jo tur strādājošie darbinieki ir pakļauti paaugstinātam firmas bankrota riskam. Vienlaicīgi šādas komercsabiedrības ir bīstamas ar paaugstinātu korupcijas provocēšanas risku, jo pastāvēt un darboties var tikai izmantojot koruptīvās saites.

Protams, ka uzņēmējdarbības attīstībā pastāv arī citas riska zonas. Tomēr ievērojama daļa no šīm riska zonām ir saistītas ar vājo politiskā līmeņa un valsts institūciju darbību.

Jebkurā gadījumā jāpasvītro, ka visas pieminētās strukturālās reformas jāveic vienlaicīgi un pakāpeniski. Pretējā gadījumā pastāvēs ievērojami sociālie un ekonomiskie riski.

Tā, restrukturizējot valsts pārvaldi, atbrīvosies liels skaits strādājošo. Ja tiem netiks piedāvātas iespējas darboties privātā biznesā, tas radīs ilglaicīgus negatīvus sociālos riskus valstī kopumā. Tāpat, neveicot strukturālās pārmaiņas politiskajā līmenī, nav cerību tādas veikt institucionālā un komercstruktūru līmenī. Tādējādi visi trīs mūsu apzīmētie līmeņi ir savstarpēji saistīti un to reformēšana jāveic vienlaicīgi. Strukturālas izmaiņas atsevišķi tikai vienā vai divos līmeņos nedos cerētos rezultātus, un nepalielinās ne valsts pārvaldes kapacitāti, ne komercstruktūru konkurētspēju. Šobrīd valstī pastāvošās problēmas ir kompleksas un tāpēc arī tās jārisina kompleksi. Laikam jau nav vērts vēlreiz skart tādus jautājumus, kā hroniskais budžeta, maksājumu bilances un ārējās tirdzniecības bilances deficīts. Tas viss jau labi ilgi izmuļļāts un zināms.

Dziļajā, valstī pastāvošajā sociāli–ekonomiskajā krīzē ir vienlīdz vainojama kā pie varas esošā elite, tā lielie ārvalstu investori, it sevišķi banku sektorā. Diemžēl valsts vara kārtējo reizi izrādījusies par vāju, ar pārāk zemu kapacitāti, lai šos negatīvos sociāli-ekonomiskos procesus laicīgi prognozētu un iegrožotu. Kas attiecās uz pēdējā laikā tautsaimniecībā pastāvošajām relatīvi pozitīvajām tendencēm, tad patlaban par to vairāk jāpateicas attiecīgām pārmaiņām pasaules ekonomikā, nekā Latvijas valsts pārvaldes pozitīvajam devumam.

Pēc būtības valsts budžets ir valsts politiskās gribas izpausme izaugsmes virzienā. Vismaz  -  tā ir jābūt, ja vēlamies valsts attīstību. Saskaņā ar likumu ‘’Par budžeta un finanšu vadību’’ valsts budžets ir līdzeklis valsts politikas realizācijai ar finanšu metodēm, citiem vārdiem sakot, valsts budžetā parādās tie uzdevumi un mērķi, ko valsts centīsies sasniegt budžeta gadā. Tajā pat laikā tas ir arī galvenais valdības politikas realizācijas instruments. Šādā aspektā ir svarīgi aplūkot valsts 2011.g. budžetu. Kādus tad mērķus nākamajā gadā MK paredzējis un Saeima akceptējusi sasniegt un ar kādiem līdzekļiem? Valdība paredzējusi, ka 2011.g. konsolidētais kopbudžets būs ieņēmumos 4.204 milj. Ls un izdevumos 4.788 milj. Ls, kas salīdzinot ar 2010.g. budžeta projektu veidos ieņēmumos 108,9 % un izdevumos 109.2 % pieaugumu. Nav skaidrs, kāpēc izdevumu pieaugums paredzēts lielāks, kā ieņēmumu pieaugums?

Tas nozīmē, kā 2011.g. konsolidētā budžetā izdevumi pārsniegs ieņēmumus par 584 milj., bet 2010.g. attiecīgais skaitlis bija 524 milj. Ls. Tādejādi budžeta deficīta palielinājums absolūtā izteiksmē būs 60 milj. Ls vai 111.4%. Līdz ar to valdības sastādītais budžets liecina par tā konsolidāciju relatīvā, ne absolūtā nozīmē. Tas pats attiecas uz speciālo budžetu. Tā, 2010.g. speciālā budžeta ieņēmumi bija paredzēti 1.188 milj. Ls, izdevumi 1.358 milj. Ls, kas nozīmēja specbudžeta deficītu 170.1 milj. Ls apmērā. Savukārt 2011.g.  specbudžeta ieņēmumi paredzēti 1.197 milj. Ls apmērā un izdevumi 1.435 milj. Ls apmērā, kas nozīmē deficītu 237.4 milj. Ls apmērā. Tātad absolūtā izteiksmē 2011.g. salīdzinot ar 2010.g. specbudžeta deficīta palielinājums būs par 67.4 milj. Ls, vai par 139.6%. Savukārt specbudžeta ieņēmumi 2011.g. salīdzinot ar ieņēmumiem 2010.g. pieaugs par 9 milj, Ls, bet izdevumi šajā pat laika posmā par 76 milj. Ls vai 8.9 reizes. Tas nozīmē, ka izdevumi pieaugs daudz straujāk, nekā ieņēmumi, kas liecina par to, ka valsts sliecas uz mazturīgo iedzīvotāju skaita palielināšanu, kuri paši nekā nepelnīs, bet dzīvos uz budžeta rēķina.

            Veicot 2011.g. budžeta konsolidāciju valdība izmantojusi lineāro metodi, kas nozīmē ieņēmumu palielināšanu uz nodokļu palielinājuma rēķina un izdevumu samazināšanu proporcionāli valsts pārvaldes aparātam tā struktūras griezumā, īpaši neanalizējot tā vai cita valsts pārvaldes posma uzturēšanas lietderību. Papildus tam izdevumus paredzēts lielā mērā samazināt, taupot uz fondēto pensiju iemaksām, ne uz izdevumu samazināšanu valsts pārvaldei. Tā, izdevumus valsts pārvaldei 2011.g. budžetā samazinās par 79.8 milj. Ls, bet iemaksās pensiju fondā par 44.9 milj. Ls. Tam vēl jāpieskaita samazinājums pašvaldību budžetos par 9.8milj. Ls, un iedzīvotāju maksājumu pieaugums uz nekustāmā īpašuma nodokļa palielināšanas rēķina par 6.8 milj. Ievērojama nodokļu maksātāju daļa ir mazturīgie iedzīvotāji. PVN nodokļa palielinājums transportam, elektrībai, energonesējiem, tajā skaitā malkai, kā arī samazinājums pašvaldību budžetos visvairāk skars tieši mazturīgos iedzīvotājus, jo liela daļa pašvaldību budžeta līdzekļu tiek tērēti tieši mazturīgo atbalstām, it sevišķi nelielajās pašvaldībās.

 Palikušos daudz-maz turīgos iedzīvotājus ietekmēs nodokļu palielinājums par lielizmēra un lieljaudas auto, daļēji nekustāmā īpašuma nodokļa pieaugums un, kopā ar visiem iedzīvotāju sociālajiem slāņiem, skars PVN likmes palielinājums patēriņa precēm, medikamentiem, energonesējiem.

Attiecībā uz uzņēmējiem, valdības 2011.g. budžets nekā laba neparedz. Kā jau norādīts, nodokļa palielinājumi energonesējiem mūsu klimatiskajā zonā būtiski palielinās ražošanas un apgrozības izmaksas, kas negatīvi atsauksies un preču un pakalpojumu konkurētspēju iekšējā un ārējos tirgos, samazinās eksporta apjomus, negatīvi ietekmēs IKP pieaugumu, samazinās tūrisma apjomus.

Te būtu lietderīgi atzīmēt, ka pēc globālā konkurences indeksa (GCI) Latvija konkurences ziņā pārējo pasaules valstu starpā 2010.g. tika ierindota 70 vietā, Igaunija 33 vietā, Lietuva 47 vietā, Krievija 63 vietā, bet tādas strauji augošas ekonomikas kā Ķīna – 27 vietā, Taivāna – 13 vietā, Indija – 51 vietā. Kopumā Latvija tālu atpaliek no tādām ES valstīm kā Vācija – 5 vieta, Somija – 7 vieta, Zviedrija -2 vieta.

Vērts atzīmēt, ka Latvijai šis rādītājs 2010.g. salīdzinot ar iepriekšējo, 2009.g. pazeminājies par 2 punktiem, Lietuvai palielinājies par 6 punktiem un Igaunijai par 2 punktiem. Tātad konkurences jomā Latvija gada laikā ir vājinājusi, nevis stiprinājusi, savas pozīcijas. To nevar teikt par mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Konkurētspējas kritums savukārt  negatīvi ietekmēs ārējās tirdzniecības bilanci  palielinot tā deficītu un maksājumu bilanci, un var būt viens no iemesliem nākošai ekonomiskai krīzei. Diemžēl 2011.g. budžetā valdība nav paredzējusi veikt jebkādus pretkrīzes pasākumus, kas ļautu to savlaicīgi prognozēt un izvairīties no tās nākotnē.

 Arī darba ražīguma palielināšanas jomā nav paredzēts kas veicams 2011.g. laikā, lai gan tieši šī ir tā sfēra, kurā Latvija būtiski atpaliek no ES dalībvalstīm un saviem tuvākajiem kaimiņiem. Te būtu vietā norādīt, ka pēc Eurostat datiem 2009.g. Latvijā darba ražīguma jomā bija sasniegusi ES valstu vidējo līmeni tikai par 53.2%, Lietuva par 57.3% un Igaunija par 65.5%.

Kā jau bija sagaidāms, 2011.g. budžeta konsolidācija panākta sekojošā veidā:

1. Samazinot valsts kopējos izdevumus par 88.8 milj. Ls;

2. Palielinot valsts ieņēmumus par 156.9 milj.Ls;

3.Taupot uz otrā līmeņa fondēto pensiju rēķina par 44.9 milj. Ls,

tātad kopā konsolidācija par 290.7 milj.Ls.

Kā redzams no augstāk minētā, uz izdevumu samazināšanas rēķina valstī tiks veikta konsolidācija par 30.5%, uz ieņēmumu palielināšanas rēķina par 53.9% un uz izdevumu samazināšanu otrā līmeņa pensijām par 15.6%. Faktiski tas nozīmē, ka lielāko daļu budžeta konsolidācijas vai 53.9% paredzēts veikt uz nodokļu palielināšanas rēķina un 15.6% uz sociālo izdevumu samazināšanas rēķina, lai arī SVF un ES ieteica Latvijas valdībai krīzes apstākļos saglabāt sociālo drošību, un konsolidāciju veikt uz citu resursu rēķina. Kā redzam, tad šis ieteikums nav ņemts vērā veidojot 2011.g. budžetu.

Saskaņā ar SVF veiktajām prognozēm Latvijai 2011.g. veicot reformas pārvaldes aparātā, būs jāatbrīvo no darba no 20-30% tur strādājošo. Nav grūti saprast, ka valdības sagatavotais budžets neietver sevi nekādus būtiskus pasākumus šo cilvēku iesaistei uzņēmējdarbībā. Tas nozīmē, ka šie cilvēki, lai savilktu kopā galus, būs spiesti reģistrēties kā bezdarbnieki, kas savukārt uzliks papildus slogu speciālajam budžetam. Diemžēl ne ministru prezidents, ne no finanšu ministrs skaidrojumus šajā jautājumā nedod. Kopumā valsts budžeta veidošanas ekonomiskie un politiskie principi ir tik pat neskaidri, kā visus iepriekšējos gados. Nekāds jauns pienesums diemžēl nav noticis.

Vēl viens būtisks trūkums ir budžeta klasifikācijas sarežģītība, necaurskatamība. To grūti izprast pat pieredzējušiem ekonomistiem, nemaz nerunājot par ierindas vēlētāju. Faktiski no gada uz gadu budžets kļūts aizvien mazāk caurspīdīgs un sarežģītāks. Tad nav brīnums, ka pat liela daļa deputātu to nespēj uztvert, analizēt. Un faktiski ir izslēgti no budžeta pilnveidošanas politiskā procesa.

Kopumā kārtējais, 2011.g. valsts budžets sastādīts pēc vecajiem, Latvijā pieņemtajiem principiem: Ja budžetā trūkst naudas, tad netiek meklēti iztrūkuma cēloņi, bet tiek palielināti ieņēmumi, paceļot nodokļus.

Par ieņēmumu palielināšanu uz tautsaimniecības attīstības rēķina nav nekas pat pieminēts, lai gan tieši šeit slēpjas budžeta ieņēmumu palielināšanas galvenie resursi.

Izņemot tukšvārdību nekas nav teikts par valdības nodomiem veicināt valstī rūpniecības, amatniecības, lauksaimniecības un vispār uzņēmējdarbības attīstību. Bet tam, pie pareizas ekonomiskās politikas, ir labi priekšnosacījumi. Kaut arī ANO Pārtikas programma paziņo, ka pasaulē drīzumā sāks trūkt pārtikas, mūsu valsts vadītāji šo iespēju pat nemēģina izmantot un koncentrēt resursus un spēkus pārtikas ražošanai un jaunu tirgu apguvei. Diemžēl valdība nākamā gada budžetā nav paredzējusi nekādus līdz šim neizmantotos finanšu instrumentus vai papildus līdzekļus uzņēmējdarbības veicināšanai. Netiek solīts veidot uzņēmējdarbības attīstības valsts banku, kas kopā ar pārējiem pasākumiem varētu kļūt par vienu no noteicošajiem faktoriem biznesa attīstībai Latvijā. Tas norāda tikai uz politiskās gribas trūkumu, pretēji pastāvīgai politiskai retorikai.

Aplūkojot valsts 2011.g. pamatbudžeta izdevumus (bez speciālā budžeta) jāsecina, kā salīdzinot ar 2010.g. attiecīgo budžetu, valsts pārvaldei izdevumi palielināti atlīdzībās un atalgojumos no 34.1% līdz 36.1% (saskaņā ar plānu). Tajā pat laikā samazinājušās dotācijas kapitālajiem izdevumiem, kas faktiski nozīmē valsts pasūtījumu samazināšanos. Fakts pats par sevi taupības apstākļos nebūtu nekas slikts. Slikti tas, ka budžeta izdevumi pamatkapitāla veidošanai palielināti tikai par 1.3 procenta punktiem, kas ir vājš stimuls valsts attīstībai. Latvijā 2011.g. valsts konsolidētā budžetā kapitālie izdevumi paredzēti 8.3% apjomā, t.sk. pamatkapitāla veidošanai 7.5% apjomā no kopējiem izdevumiem. Izkļūšanai no krīzes tas ir daudz par maz uzņēmējdarbības attīstībai, un tādēļ visa cita starpā nepieciešama būtiska budžeta izdevumu daļas palielināšana kapitālajiem izdevumiem.

Budžetā ne vārda nav teikts par to, kā un cik paredzēts tērēt tieši mazā biznesa attīstībai, tai skaitā amatniecības un pašnodarbināto personu nodarbinātības veicināšanai. Tas varētu būt būtisks faktors ekonomikas attīstībai, budžeta izdevumu samazināšanai, nodarbinātības veicināšanai, it sevišķi veicot strukturālās reformas valsts pārvaldē. Diemžēl 2011.g. budžetā nav paredzēts veikt kaut cik vērā ņemamas strukturālās reformas valstī.

Ar strukturālām reformām būtu jāsaprot reformas valstī kopumā, ne kādā atsevišķā tās sektorā. Viss cits ir tikai šo reformu imitēšana. Vai apzināta? Lai valsts varētu sekmīgi attīstīties un konkurēt ar citām valstīm, šādās reformas patlaban jāveic sekojošos līmeņos un vienlaicīgi:

1. Reformas valsts lēmējvaras līmenī, ar to izprotot politiskā procesa būtisku demokratizāciju, valdošās koalīcijas partiju atbildības nostiprināšanu, oligarhu ietekmes mazināšanu, politiķu tuvināšanos vēlētājiem un atbildības palielināšanu par saviem darbiem un vārdiem. Jāpanāk visu līmeņu lēmējvaras atdalīšana no izpildvaras, to darbības caurskatāmība, būtiska uzticības palielināšana vēlētāju priekšā.

2. Institucionālā līmenī, reformējot valsts pārvaldi.

Nepieciešams izvērtēt katras valsts pārvaldes struktūras darbības līdzšinējo efektivitāti, liekās likvidējot un apvienojot. To spēju un kapacitāti darboties valsts interesēs, darbinieku profesionālo pieredzi un atbilstību ieņemamajiem amatiem, viņu spēju to pildīt. Šis līmenis prasa par prioritāti pasludināt valsts interesēs, ne atsevišķu politiķu vai partiju intereses. Jebkura valsts institūcija, kura darbojas atsevišķu politiķu, partiju vai šauru grupu interesēs, ir jāreorganizē vai jālikvidē. Institucionālā līmeņa reformas ir nepieciešamas no vienas puses taupības nolūkos, bet no otras puses valsts konkurētspējas paaugstināšanas nolūkos. Par pamatkritēriju jāatzīst tas, ka valsts var uzturēt tik lielu valsts pārvaldi, cik tai ir līdzekļu, ne tik lielu, cik kāds kaut kur kādreiz ir noteicis. Valsts pārvaldei jāveicina, ne jābremzē uzņēmējdarbību.

Ievērojot, ka 2010.g. III ceturksnī bezdarba līmenis sasniedza 17.8% no darba spējīgo iedzīvotāju skaita, šo bez darba esošo cilvēku nodarbinātība varētu dot būtisku pienesumu nākamā gada valsts budžetā un valsts kopproduktā kopumā, tā mazinot gan nodokļu slogu, gan palielinot valsts kapacitāti.

3. Reformas uzņēmējsabiedrību līmenī.

 Šī reforma izriet no iepriekšējiem līmeņiem, jo bez divu augstāk minēto reformu veikšanas un to nepieciešamā atbalsta, uzņēmējdarbības vide nekļūs vairāk konkurēt spējīga, un uz eksportu orientēta. Ir pamats domāt, ka mehāniska valsts finanšu resursu pārdale par labu uzņēmējsabiedrībām nedos vēlamo tautsaimniecisko rezultātu. Šajā līmenī būtiski ir racionāli, mērķtiecīgi izmantot pašu un aizņemtos, kā arī valsts sniegtos finanšu resursus. Tas prasa zināmas iemaņas un arī atbilstošas profesionālās zināšanas. Jāatzīmē, ka dažādu apstākļu dēļ Latvijas uzņēmējsabiedrības neizceļas ar augstu konkurētspēju, bez kā tirgus ekonomikas apstākļos uzņēmējdarbības attīstība nav iespējama. Ierobežotu finanšu resursu apstākļos ir jāmeklē jauni ceļi, kā to paaugstināt.

Ir skaidrs, ka atbalsts mazajam biznesam ir nepieciešams, jo tieši tas ir visvairāk pakļauts dažādiem ekonomiskiem satricinājumiem. Tomēr mazajam biznesam ir savi trūkumi: Kā viens no tādiem jāmin to nelielais pakalpojumu un ražošanas apjoms un no tā izrietošā ierobežotā eksportētspēja. Te paveras plats ceļš kooperācijai, kas Latvijā atstāta novārtā, kā viena no svarīgākajām uzņēmējdarbības formām. Acīm redzot atbalsts kooperatīvai kustībai Latvijā ir krietni par mazu, bet neskatoties uz to 2011.g. budžetā nekādi papildus instrumentu šim mērķiem nav paredzēti.

Kā papildus resurss uzņēmējdarbības attīstībai jāmin ārvalstu palīdzība un ES fondu līdzekļi. To izmantošana jāpārskata, jāveic efektīvāk, uzsvaru liekot uz valsts strukturālo reformu izstrādi un īstenošanu Latvijā, uz infrastruktūras attīstību. Daļu šo līdzekļu jāvirza uzņēmējdarbības attīstībai. Diemžēl arī šajā jomā 2011.g. budžets neparedz veikt kādas būtiskas izmaiņas.

Viena no galvenajām Latvijas problēmām ir augstais korupcijas līmenis valstī. Kā norāda „Sabiedrības par atklātību – Delna” veiktās aptaujas, tad 2010.g. decembrī Latvijas iedzīvotāji par korumpētākajiem uzskata politisko partiju pārstāvjus. Pēc organizācijas „Transparancy International” datiem Latvijā korupcijas uztveres indekss gada laikā ir pazeminājies līdz 4.3 ballēm, Tas tikai liecina par korupcijas pieaugumu valstī. Tajā pat laikā Igaunijā šis rādītājs ir 6.5 balles, bet Lietuvā 6.6 balles. Tas ir viens no austākajiem rādītājiem ES dalībvalstu starpā, un līdzīgs tādām valstīm kā Rumānijai, Grieķijai, Bulgārijai. Pretēji tam Dānijā tas ir 9.3 balles, Zviedrijā 9.2 balles.

Tomēr 2011.g. budžetā, valdība, zinot, ka jo augstāks ir korupcijas līmenis kādā valstī, jo lēnāk attīstās ekonomika, nav atradusi par iespējamu nākamā gada budžetā šiem nolūkiem būtiski palielināt izdevumus. Tā vietā notiek politizēta teātra izspēlēšana cīņā par personālo ietekmi KNABā... Ja tiek pasvītrots, ka Latvijā no ēnu ekonomikas, tikai no degvielas tirdzniecības, ik gadus budžets nesaņem ap 90 milj.Ls, tad diemžēl arī nākamajā gadā, kopējie ienākumi no visas ēnu ekonomikas apkarošanas paredzēts tikai 60 milj. Ls. Lūk, vēl viens avots budžeta līdzekļu iekasēšanas būtiskam palielinājumam. No otras puses, tieši ēnu ekonomika ir tā joma, kas rada no gada uz gadu miljonāru skaita pieaugumu valstī. Apkarot ēnu ekonomiku nozīmē ne tikai veicināt uzņēmējdarbību, bet arī uzlabot konkurenci, vairot iedzīvotāju uzticību valsts varai, un galu galā tas ir sociāli akūts jautājums.

 Ievērojot visu augstāk minēto, nav pamata 2011.g. budžetu saukt par valsts attīstības budžetu un ar ļoti lielu nosacītības pakāpi to varētu saukt par stabilizācijas budžetu. Budžeta koncepcijas pamatā nav valsts aktīva iedarbība uz sociāli ekonomiskajiem procesiem valstī, bet gan paļaušanās uz pasaules ekonomikas konjunktūras uzlabošanos, kas faktiski nozīmē vilkšanos citu pavadā.

Un ar skumjām jāsecina tas, ka visu augstāk izrunāto, valdība atkārtoja gatavojot 2011. gada budžeta izmaiņas un nākošā gada budžetu. Tas ļauj veikt secinājumu par jebkādas politiskas gribas iztrūkumu valsts attīstības virzienā, par patriotisma trūkumu uz savu valsti. Tikai svešas gribas akla un paklausīga izpilde.

Protams, ka 2011.g. budžets te pieminēts tikai kā augstāk minētās viedokļa praktiskais apstiprinājums. No gada uz gadu valsts budžets tiek sastādīts aiz vien necaurskatamāks un grūtāk izprotams. Tas ir simptomātiski un gluži pretēji pastāvošās valdošās koalīcijas solījumiem vēlētājiem pirms Saeimas vēlēšanām.

 

Imants Burvis LR pilsonis

Komentāri (0)  |  2011-04-07 15:30  |  Skatīts: 6635x         Ieteikt draugiem       TweetMe
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ