No Rīgas līdz Hersonai – ar kuģi!


No Rīgas līdz Hersonai – ar kuģi!

 

Neatkarīgā publicējusi biedrības Jaunais Zīda ceļš piedāvātu likumprojektu, kas paredz izveidot kuģojamu ūdensceļu no Baltijas līdz melnajai jūrai. Grandiozs projekts. Ko tas nozīmē?

   Pirmkārt, ja ideja nepaliek gaisā un likumprojekts top akceptēts, sabiedrībai tas nozīmē referendumu par idejas atzīšanu vai neatzīšanu. Līdzīgi kā tas bijis, lemjot par Panamas kanālu.

   Otrkārt (pirms referenduma), tam būtu jānozīmē vispusīgu un ļoti rūpīgu idejas izvērtējumu. Ieskaitot neatkarīgu autoritatīvu ekspertu komandas slēdzienu. Acīmredzot arī starptautisku ekspertu slēdzienu. Plus sabiedrības apspriešana. Projekta iniciatoriem jāpatur prātā, ka lielai daļai cilvēku tas nebūs tikai ekonomisks projekts. Grandiozitāte var gan pacilāt, gan nomākt pie vislabākajiem izdevīguma aplēsēm. Ja iniciatori negrib, lai lemšanā valda emocijas, tad tiem jāprot operēt ne tikai ar cipariem, tiem jāzina, ko darīt ar cilvēku sajūtām. Vai tas skar ekoloģiju, vidi, dzimto vietu, attieksmi pret Daugavu kā upi, nevis kanālu utt. Taisnības labad jāteic, ka biedrība izplata aptaujas lapas, kurās lūdz fiksēt iespējamo piedalīšanos vai nepiedalīšanos referendumā, liekot aptaujātajiem priekšā, gan iespējamos pozitīvos, gan negatīvos motīvus.

   Ideja mūsdienu Latvijas gaisā nav pirmo gadu. Esmu to šad tad sastapis jau kādus piecus sešus gadus. Publiskās attieksmes bijušas diezgan polāras. Mana attieksme pagaidām ir neitrāla. Lai arī man patīk vērienīgas idejas. Valsts caur to var iegūt lielāku svarīgumu, bet sabiedrība kļūt uzņēmīgāka un solidārāka. Taču – svarīgākas par sociālekonomisko pamatojumu man šķiet perfektas nodrošinājuma garantijas pret iespējamiem riskiem. Tai skaitā pret risku kanāla dēļ zaudēt valsti! Lai nav tā, ka kanāla vajadzības un intereses vienā jaukā brīdī sāk valdīt pār valsts interesēm un noteikt tās. Šī indeve Latvijas politikā vērojama arī saistībā ar nesamērojami mazākiem projektiem (piemēram, celulozes rūpnīcas projekta bīdīšanas stils). Šajā sakarā liekas pieņemami, ka valsts līdzekļus šā tranzīta ceļa Latvijas daļa paredzēts piesaistīt tikai projekta ietekmes uz vidi novērtēšanai. Lai tam, kurš pasūta mūziku, nav teikšanas pār rezultātu.

   Ja ņem vērā ceļu no varjagiem uz grieķiem, tranzīta ceļa Daugava – Dņepra ideja ir gaisā vairāk nekā gadsimtu. Par to sanāktu labs vēsturisks romāns. Beļģu inženieris Gustavs Defoss ziņoja Krievijas valdībai par savu ideju veidot 28 pēdas un 114 pēdas platu ūdensceļu no Rīgas līdz Hersonai 1891.gadā. 19. gadsimtā beigās tika veikta attiecīga izpēte. 1910. gadā ideju izskatīja Krievijas hidrotehniķu kongress. 1912. gadā Krievijas valsts dome pieņēma lēmumu par ūdensceļa projektēšanu. Projekta izmaksas tika rēķinātas ap 300 miljoniem tālaika rubļu. Birokrātija bremzēja, bet Pirmais pasaules karš pārtrauca idejas secīgu attīstību.

   Šobrīd, saskaņā ar primāriem aprēķiniem, projekta kapitālieguldījumu kopapjoms lēsts ap 10 miljardiem ASV dolāru. Tīrā gada peļņa – virs 909 miljoniem dolāru. Tādā gadījumā projekts atmaksātos mazliet vairāk kā 11 gados. Paredzamā rentabilitāte – 9%. Viens no iniciatoru argumentiem – ūdensceļu prioritāte ES. Ņemot vērā (Vīnes konference 1997.g.) citu ceļu pārslodzi un to, ka kravas pārvadājumi izmaksas ar kuģiem ir piecas reizes lētāks nekā ar dzelzceļu un 60 reizes lētāks nekā ar auto transportu.

 

 

 

Tāds lielās līnijās ir šis piedāvājums.

   Šķiet normāli, ja šāda līmeņa projektiem tiek lūgts sabiedrības lēmums. Tas nozīmē, ka sabiedrības apspriešanai netiks piekabināts varas kaktos nobriedis iznākums. Sabiedrības viedoklis būs noteicošs.

Komentāri (2)  |  2010-08-13 01:08  |  Skatīts: 2279x         Ieteikt draugiem       TweetMe
Igors* - 2010-09-08 17:20
Irvērts atbalstīt šo projektu pat ja viņa rentabilitāte būs uz pusi zemāka par plānoto! Tas ir fakts!

Aleksandrs* - 2010-09-21 17:43
Ir jābūt īpaši garīgi slimam, lai kaut ko tādu atbalstītu.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ